Nav jācīnās ar bailēm, bet gan jālikvidē šķēršļi

Stāsts "Back-flip" no grāmatas "52 patiesības. Par tevi. Par mani. Par dzīvi."

Nav jācīnās ar bailēm, cenšoties tās uzvarēt, bet gan jālikvidē šķēršļi, kas stāv starp tevi un tavu mērķi.

Kad pirmā pavasara saule vilina lielus un mazus ārā no istabas, ar saviem staru pirkstiem nepieklājīgi norādot uz katru puteklīti, kas lidinās istabas vidū, mammas pacietības mērs ir pilns. Tik tiešām, cik ilgi gan būtu jāpretojas šiem rotaļīgajiem gaismas dančiem, cenšoties sakārtot istabas, pielīdzināt garšvielu burciņas virtuvē un pulēt spoguļus vannasistabā!? Pavasarī cilvēks mēdz būt īpaši spontāns, mesties kādā trakulībā vai vienkārši zibenīgi pārplānot savu dienu, jo saule staigā pa zemes virsu. Tas nekas, ka sīkie mājas darbiņi paliks neapdarīti un nebēdnīgie putekļi vēl dažas dienas griezīsies jautrās dejās tieši istabas vidū.

Pavasara smaržu nespēj aizvietot nekas. To Alfa mamma labi atceras, jo  citus gadus notika tieši tas pats – tikko saule kutina Alfa ģimeni tik neizturami, ka istabā dienu pavadīt vairs nav iespējams, ir pienācis spirgtais pavasaris un pagalma dzīve ieņem pirmo vietu dienas ritmā. Alfs ar brāļiem bauda mundro gaisu pagalmā jau kopš paša rīta – brokastu galdu steidzīgi nomainīja volejbola bumba, batuts un velosipēdi, kurus tētis jau pirms dažām dienām bija izstūmis no garāžas un sagatavojis vasaras sezonai.

/Māksliniece Agnese Kalve/

Zēni, jautri čalodami, rāda viens otram to, kas pa ziemu nedaudz aizmirsies, un kopīgi cenšas atgūt pa ziemu ierūsējušās iemaņas. Mamma, iznākot uz terases, labsajūtā noskatās jautrībā, ko sacēluši visi četri viņas džentlmeņi. Viņa pieliek roku pie acīm, lai labāk saskatītu, kurš ar ko šobrīd aizņemts, jo kņada nāk no visām pusēm tik spēcīga, it kā pagalmā būtu sabraukuši visi Alfa klasesbiedri.

Dzirdama ūdens sprakšķēšana, mamma paveras ūdenskrituma skaņas virzienā un ar atvieglojumu nopūšas – tie nav zēni, kas šļakstās ar ūdeni, tas ir vīrs, kurš mazgā auto. Kur tad zēni? Fēliks jau gandrīz apreibis riņķo ap māju ar savu velosipēdu, skaļi saukdams tētim, katru reizi braucot garām. Valts rūpīgi sakārto atpūtas krēslus uz terases, ierāda grilam ierasto vietu, iznes citronūdeni uz mazā atpūtas galdiņa un azartiski turpina uzlabot savas kendama virtuoza prasmes.

Alfs mīņājas ap batutu un pie sevis kaut ko bubina, staigādams no vienas batuta malas uz otru. Te iekāpj batutam pašā viducī, nedaudz palēkā, atskatās atpakaļ un atkal nodurtu galvu nostājas blakus atsperīgajai batuta grīdai. Mamma, to visu kādu laiku vērodama, tomēr sāk prašņāt, kas tā par tādu dīvainu lēkāšanu.

“Mamm, es ļoti vēlos uztaisīt back-flip lēcienu kā agrāk – no batuta vidus uz zemes ārpus batuta. Bet man ir nežēlīgi bail. Es nekādi nevaru saņemties un atraut kājas no batuta, lecot atmuguriski. Ļoti, ļoti bail. Es jau piecpadsmit minūtes cenšos saņemties, bet nekas neizdodas…” ar nelielu bezcerību balsī mammai paziņo Alfs.

Mamma pazīst savu dēlu un zina, ka ar vienkāršu pierunāšanu vai uzmundrināšanu, sakot, ka izdosies, šeit nebūs līdzēts. Viņai acu priekšā arvien kā dzīvs šausmu kino uznirst gadu vecais notikums ar Alfu un stiklotajām mājas ārdurvīm, neskaitāmajām stikla lauskām pa visu terasi, visā garumā uzšķērsto dēla kāju un bezgalīgās ātrās palīdzības sirēnas, kas aprija brāļu izmisuma saucienus un mammas drudžainos jautājumus… Vēl joprojām, pieverot acis, mamma redz tās dienas notikumus tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Vēl joprojām tētis, pieverot acis, domā, ko gan viņi varēja izdarīt citādi, lai šādi mirkļi viņu ģimenei nebūtu jāpiedzīvo. Bet kas noticis, noticis. Tagad atliek pieņemt situāciju un ar to sadzīvot.

Mamma zina, ka šī cīņa ar bailēm batutā Alfam ir jāizcīna pašam. Varbūt daži jautājumi dēla atbalstam būtu noderīgi? Varbūt draudzīgs skats un brāļu pamudinājumi? Mamma prāto, kā vislabāk palīdzēt dēlam. Bet tādas skaidras, drošas atbildes nav…

“Darīšu to, ko sirds saka,” sevi mierina mamma un uzsāk īsu sarunu ar neatlaidīgo Alfiņu.

“Klau, Alfiņ, no kā tev visvairāk ir bail, lecot back-flip?” uzmanīgi taujā mamma, un dēls, atbalstu juzdams, pievēršas atbildes gatavošanai.

Hm, nav nemaz tik viegli ietērpt vārdos tās bailes… Un kur nu vēl saprast, no kā tieši viņam ir bail. Taču zēns, pielaikojot savām bailēm dažādus vārdus, tomēr mēģina: “Visvairāk man ir bail nokrist uz muguras, neapmetot pilnu kūleni gaisā. Jā, no tā man ir visvairāk bail,” ieskatījies bailēm cieši acīs, atzīst zēns.

Mamma turpina: “Kas notiks, ja tu nokritīsi uz muguras?”

“Sasitīšos, protams. Un to es noteikti nevēlos. Man ir bail sasisties,” domīgi novelk dēls.

“Alf, ko tu varētu izdarīt, lai kritiens uz muguras tev būtu pēc iespējas nesāpīgāks?” mamma ar aizdomīgu, vieglu smaidu sejā turpina.

“Nu… hmmm, es… es varētu uzvilkt ļoti daudz džemperu, bet tad man nebūs ērti lēkt. Nē, tas neder. Ko gan vēl es varētu izdarīt, lai mazinātu iespējamā kritiena sāpes? Nē, tu to neļausi, nē, nē,” ar jaunu ideju galvā Alfs neticīgi uzlūko mammu.

“Ko neļaušu?” mamma kļūst ziņkārīga.

“Iznest pagalmā un pie batuta novietot lielā dīvāna matraci. Zinu, ka tā ir traka ideja, bet tā es mazinātu iespējamā kritiena sāpes līdz absolūtam minimumam.”

“Ejam pasaukt palīgā tēti, jo vieni paši mēs to milzeni pagalmā nedabūsim,” iedrošina mamma un smaida ar tik platu smaidu kā daiļākās Holivudas aktrises.

Alfs netic savām ausīm! Viņam tiešām ir vislabākā mamma pasaulē. Neticiet? Lūk, kārtējais pierādījums!

Pēc pārdesmit minūtēm izveicīga darba, smieklu kaudzes un neticībā apkārt lēkājoša mazā brāļa Fēliksa piecdesmitā “ko jūs darāt” matracis ir novietots pie batuta. Alfs ieraušas batuta pašā vidū un sāk lēkāt. Dažbrīd jau šķiet, ka kājas tūlīt atrausies no zemes, lai sarautos kamolā, lecot atmuguriski, bet… nekā. Vēl ne. Alfa bailes joprojām ir lielākas nekā apņēmība.

“Pag, vēl jānotin batuta metāla malas ar segām, lai, netīšām uzlecot šķībi, es nesavainotos uz tām,” nu jau risinājums, šķiet, ir pavisam tuvu, jo Alfs apsteidz un pamazām likvidē visus šķēršļus, kas ir starp viņu un back-flip lēcienu.

Kad metāla briesmas neitralizētas, zēns atkal ir batuta vidū un neatkāpjas no sava mērķa – lēciena, ko pirms gada viņš varēja veikt aizvērtām acīm, bet kas šodien šķiet tik milzīgs kā augstākās kalnu grēdas. Un viens, un divi, un trīs, un četri, un pieci, un seši, un septiņi, un… IR! Slaidā lēcienā Alfs piezemējas tieši milzīgā matrača vidū. Uz kājām! Stabili un lepni! Visa ģimenes neviļus ir aplenkusi batutu un nu pielec kājās, it kā mūsu valsts hokeja izlase būtu uzvarējusi pasaules čempionātā.

Jāāāāāā! Alfam izdevās. Zēns lepni ieraušas atpakaļ batutā un vēlas sev pierādīt, ka šī viena reize nebija netīša sagadīšanās, veiksme vai nejaušība. Viņš atkārto lēcienus vēl un vēl. Un katru reizi piezemējas tieši tā, kā agrāk to bija ieradis darīt. Agrāk, pirms nelaimes gadījuma ar durvīm. Un arī tagad, pēc negadījuma. Bailes kūst ar katru nākamo lēcienu, līdz pazudušas pavisam.

“Pag, matracis taču šeit nevar stāvēt mūžīgi, tādēļ pamēģināšu to noņemt, atstājot vēl segas ap metāla malām,” Alfs jau jūtas gana drošs, lai pieņemtu nākamo izaicinājumu. Viņš atceras, kā vēl pirms gada lēca atmuguriski bez jebkāda papildu ekipējuma.

“Pagājušogad es lēcu back-flip, tātad es to māku. Bailes bija manā galvā, taču matracis palīdzēja tās mazināt. Bailes sāk izzust, tādēļ matracis kļūst lieks. Es mēģināšu bez matrača. Es māku back-flip. Es nolēkšu bez matrača,” Alfs, staigādams apkārt batutam, iedrošina sevi.

Kad ar tēta palīdzību matracis ir atgriezies savā ierastajā vietā dzīvojamajā istabā, Alfs turpina iesākto. Un viens, un divi, un trīs, un… IR! Lēciens no batuta ar pārliecinošu piezemēšanos zālē. Atkal uz kājām!

“Jā, jā, jā, IR! IR!” gavilē gan Alfs, gan visa līdzjutēju komanda.

Tagad tik atliek atbrīvot metāla malas no pēdējā papildu drošības elementa un lēkt kā toreiz, pirms gada, pirms negadījuma. Alfs ir tik ļoti pārņemts ar savu sasniegumu! Viņš neatlaidīgi cīnījies ar visiem šiem šķēršļiem vairāk nekā trīs stundas, līdz šķēršļi pārvarēti un bailes padevās. Tā ir šī pavasara lielākā uzvara.

Mamma un tētis pa to laiku jau rāmi iekārtojušies uz terases snaudošajos atpūtas krēslos un nododas šodienas notikuma apcerēšanai.

“… un zini, par ko man ir vislielākais lepnums?” čalo mamma. “Par to, ka Alfs akli necīnījās ar savām bailēm, bet centās saskatīt šķēršļus, kas ir viņam ceļā uz mērķi un mazināt tos.”

“Jā, tev taisnība, nav jācīnās ar bailēm, cenšoties tās uzvarēt, bet gan jālikvidē šķēršļi, kas stāv starp tevi un tavu mērķi,” šodienas pārdzīvojumus vienā teikumā apkopo tētis, labpatikā vērodams Alfa lēcienus atkal un atkal.

Lasi citus stāstus Jolantas Jērānes un Kristīnes Vilcānes jaunajā grāmatā "52 patiesības. Par tevi. Par mani. Par dzīvi."

Nav komentāru

Komentēt