Kur tu liec savas neveiksmes?

Visas neizdošanās, neveiksmes, kļūdas un likstas mūsu dzīvē ieņem tieši to vietu, kuru mēs tām ierādām. Visbiežāk tā vieta ir vai nu zem kājām, lai pakāptos un ieraudzītu tālāk, vai gluži pretēji – uz muguras, lai staipītu līdzi un ļautu šai nastai sevi noliekt arvien zemāk. Un pie katras neveiksmes tev ir iespēja izlemt, ko iesākt ar šo konkrēto.

Vakar mans desmitgadīgais dēls atnāca mājās ļoti saskumis, jo datorgrafikas nodarbībā ar vienu neveiklu taustiņa nospiešanu bija pazudis viss viņa vairāku stundu darbs. Un vienīgais, ko viņš varēja šajā situācijā saskatīt, bija tas, ka viss ir slikti, ka viņš ir neveikls, ka dators briesmīgs … Pie šīs sajūtas paliekot, konkrētajai kļūdai jeb neveiksmei tiek ierādīta vieta uz muguras. It kā sīkums, bet katrs sīkums, ko staipām sev līdzi uz muguras kaut kādu svaru tomēr iedod.

Kopīgiem spēkiem mēs šo neveiksmi pārvietojām zem kājām, izveidojām no tās pakāpienu, uz kura pakāpties nākamreiz. Kā? Pavisam vienkārši ar jautājumu – kas ir pozitīvais, ko varu iegūt no šīs situācijas? Lai cik arī situācija bērnam likās slikta, izrādījās, ka tajā ir daudz pozitīvu momentu. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākamreiz daudz lielāka uzmanība tiks pievērsta darba periodiskai saglabāšanai, ka pastāv iespēja darīt vēlreiz un izdarīt labāk, ka kļūdas paver iespējas mācīties.

Situācija ar datoru ir tikai mazs dzīves sīkums, bet tieši tāpat ir iespējams atrast ieguvumus gandrīz visās lielākās un mazākās likstās, kas ar mums notiek. Atceros pirms apmēram pus gada vienā seminārā mums ieteica izpildīt uzdevumu:

• uz lapas sarakstīt visus notikumus (gan pozitīvus, gan negatīvus), kurus uzskatām par gana nozīmīgiem un pieminēšanas vērtiem;
• uzlikt šos notikumus uz laika ass un attiecīgi “+” vai “-“ pusē;
• pie katra notikuma pierakstīt pozitīvos ieguvumus, ko var paņemt no šī notikuma. 

Nemaz nerunājot par to, cik daudz ieguvumu savā turpmākajā izaugsmē saskatīju daudzās sevis pašas pieļautās kļūdās, caur šo uzdevumu, man izdevās atrast ieguvumus pat ļoti sliktos notikumos.

Viens no tādiem notikumiem bija nelaimes gadījums, kas pirms vairāk kā gada notika ar manu vecāko dēlu. Neieslīgstot detaļās, dēls pamatīgi sagriezās ar stikliem, es nebiju blakus un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ tas nebeidzās visbriesmīgākajā veidā. Ilgi šo notikumu nēsāju sev uz muguras, vainoju sevi, baidījos no katra telefona zvana, zvanīju bērniem neadekvāti bieži, kaut kur pazaudēju prieku un vieglumu. Meklējot ieguvumus šajā notikumā, to izrādījās ļoti daudz:

• es novērtēju ikvienu dienu, kas man ir dota kopā ar saviem mīļajiem;
• es dalījos ar šo stāstu, lai rosinātu vecākus ar bērniem pārrunāt drošības jautājumus;
• es saņēmu pamatīgu grūdienu, lai izvērtētu savas prioritātes un beidzot sāktu nodarboties ar to, ko patiesi vēlos;
• es sapratu, ka sapņu piepildīšanai mums nav doti 300 gadi, jo vismaz tik būtu vajadzīgi, lai ar līdzšinējo tempu piepildītu savus sapņus.

Caur ieguvumiem neveiksmes, kas tiek staipītas uz muguras, radot smagumu, bailes, nedrošību un skumjas, tiek pārvietotas zem kājām, kur kļūst par iespēju pakāpties, par iespēju ieraudzīt vairāk, par iespēju darīt savādāk.

Dēls gan šo notikumu uzreiz pārveidoja par pakāpienu, jo kopš tā laika domā par veselīgu dzīvesveidu, novērtē iespēju atkal sportot, neizlaižot nevienu treniņu, un priecājas par dzīvi, kas turpinās :)

Reizēm mums ir izdevīgi staipīt visas neveiksmes uz muguras, jo tad ir labs attaisnojums, kāpēc kaut ko nedarām, kāpēc kaut kas nav iespējams, kāpēc neīstenojam savus sapņus. Arī sīkās un it kā nenozīmīgās neizdošanās ir vieglāk uzsviest uz muguras nekā pielikt pūles un izdomāt, kā uz tām pakāpties. 

Varbūt pienācis laiks arī tev visas savējās nestaipīt uz muguras, bet pārveidot par pakāpieniem?

Kristīne Vilcāne, izaugsmes koučs

Nav komentāru

Komentēt