Izaugsme ir kā pakāpieni - katrs solis ir jauna, plašāka perspektīvaVarbūt šis ir īstais laiks, lai beidzot apstātos un padomātu par sevi
Bērni jaunam skolas gadam sagatavoti, pirms-ziemassvētku drudzis vēl nav sācies – tāds dīvains periods. Varbūt šis ir īstais laiks, lai beidzot apstātos, padomātu par sevi, aprunātos ar sevi, ieklausītos sevī.
Jā, jā zinu – man slikti padodas klausīties sevī, uzdot sev jautājumus un atrast atbildes, bet es mācos. Nelielai intrigai metu sev izaicinājumu – pilnīgi “uz dullo” izvelku vienu kartiņu no mūsu radītā sevis iepazīšanas un iedvesmas komplekta “52 pakāpieni augšup”. Atveru acis, man rokā iegulstas zaļā (veselības) kartiņa ar kārtas numuru 6, uz kuras rakstīta šīs nedēļas tēma: “Vai tu regulāri veic nepieciešamās veselības pārbaudes? Šonedēļ pienācis laiks to darīt. Piesaki vizīti pie sava ģimenes ārsta un saņem nepieciešamos norīkojumus (asins analīzes, redzes pārbaude, zobārsts, u.c.). Šeit pieraksti speciālistu un vizītes laiku.”
Nu laikam atpakaļceļa nav – nāksies vien ielūkoties sevī vārda vistiešākajā nozīmē. Žigli domās izskrienu caur obligāto veselības pārbaužu sarakstu – zobu higiēnists nav apmeklēts gadu. Tas arī viss! Šķiet, ka būšu tikusi cauri šim uzdevumam itin viegli. Bet ne jau tāds bija mans mērķis, tādēļ sāku domāt nedaudz plašāk – manu tuvinieku veselības stāvoklis, pārbaudes, utt.
Domas apstājas pie mammas – negribīgi, bet neatlaidīgi ataust atmiņā viena ainiņa pēc otras, kurās skaidri noprotams – mamma kā vienmēr ir savā elementā: lepni atsakās doties pie jebkādiem ārstiem, jo viņai poliklīnika riebjas kopš padomju laikiem, mēģina ārstēt sevi tautas līdzekļiem un izlikties, ka viss ir kārtībā. Mammu, man šķiet, ka viss nav kārtībā… lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, jāiegūst pierādījumi. Manī iezogas zināma deva panikas un nelāga sajūta, jo saprotu, ka ar redzes pārbaudi vien jautājums nebūs atrisināts. Pierakstu mammu pie ģimenes ārsta. Tā, daļa no uzdevuma ir izpildīta, taču priekšā pats grūtākais – paziņot mammai, ka trešdien pēcpusdienā viņai ir jābūt gatavai, jo brauksim pie ārsta.
Nodarbošos ar nelielu pareģošanu – dzirdēšu aptuveni šādu sakāmo: ko tu vari mani mācīt, es pati zinu, kad un kur man jāiet. Piekliboju tādēļ, ka nesen sasitu celi, sudokus minu ar palielināmo stiklu, jo istabā ir tumšs, utt. To visu jau esmu dzirdējusi, bet šoreiz būs citādi. Mans kā meitas pienākums ir nepaļauties uz vecāku spēju objektīvi novērtēt savu veselības stāvokli, mans pienākums ir pieņemt atsevišķus lēmumus mammas vietā, dažkārt uzņemties iniciatīvu, negaidot, kad būs jau par vēlu…
Vai tu zini, kad tavi vecāki ir bijuši pēdējo reizi pie daktera? Vai zini, kas viņus satrauc, kas kaiš un ko viņi cenšas noklusēt/noslēpt?
Man ir tikai aizdomas, kuras pavisam drīz kliedēšu vai apstiprināšu. Īsi sakot, esmu gatava rīkoties, jo ļoti, ļoti vēlos, lai mana mamma vēl ilgi ir tik aktīva, dzīvespriecīga, zinātkāra un pozitīva kā šodien!
Šis blogs ir kā aicinājums parūpēties ne tikai par savu, bet arī savu mīļo cilvēku veselību, atgādināt, uzmundrināt un, ja nepieciešams, rīkoties.
Laiks, kad mamma rūpējās par manu veselību, ir sen pagājis, nu pienācis laiks man parūpēties par viņu.
Nu re, atkal “padomāt par sevi” vietā parūpējos par kādu citu. Es taču teicu, ka man slikti padodas domāt par sevi un sadzirdēt sevi. Laikam tam ir iemesls, bet tā jau būs kāda cita bloga tēma…
Šis bija tikai viens no 52 sevis iepazīšanas un iedvesmošanas uzdevumiem. Pilnu iespēju klāstu meklē Jāņa Rozes grāmatnīcās vai www.berniemparnaudu.lv.Iegādāj
sāc rīkoties, negaidot 1. janvāri, augošu mēnesi vai pirmdienu un vēro, kur tevi aiznesīs tavas domas un darbi!
Jolanta
